Lietas, kurām veiksmīgās netic

Tā vien gribas likt smaidiņu jeb, lietojot anglicismu, smailiju virsraksta beigās.

Es nesaprotu, ko nozīmē veiksminiece. Es nesaprotu laikam tāpēc, ka nelasu speciāli sievietēm radītos izdevumus. Es esmu cilvēks. Protams, tajā skaitā arī sieviete.

Es – cilvēks, kurš neticu melniem kaķiem. Pat, ja uz brīdi atceros – ļauju kaķim iet savu ceļu, neielaižot to sev azotē. Vai Tu zini, kā to var izdarīt? Valkā jakas ar rāvējslēdzēju, tādējādi kaķis nevar iešmaukt Tev azotē pa pogcaurumiem.

Bet es ticu – sev. Jā, un arī kādai augstākai varai. Es ticu Ministru kabinetam un Saeimai, prezidentam un lidostas metroloģiskā radara prognozēm. Kaut kam taču ir jātic, vai ne?

Es neticu, kad man saka – cilvēks ir radības kronis. Tad es paskatos uz kukainīti, kas lēnā gaitā šķērso taciņu, un saku: es esmu dzīva, tu arī.

Es ticu pasakām. Es izvelku no plaukta pasaku grāmatu, šķiru lappusi un nolasu padomu. Tomēr – ja man tas nav izdevīgs, es neticu un neklausos. Es izmantoju to, ka esmu domājoša radība atšķirībā no kukainīša. Kaut gan – kurš var pateikt, ka kukainis nedomā? Tam vajadzētu zināt, kā kukainis ne-domā. To neviens man nav varējis pastāstīt.

Es neticu sliktām beigām. Es neticu beigām vispār.

Es ticu tam, ka mīlestība ir.

Es ticu bezgalīgam stāstam.

Un es neticu blēņām.

Tags:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *